Kur paliek mīlestība? No tik ļoti skaistā sākuma, kad tā tikko izteikta trīs īsos vārdos. Kurš ir tas brīdis, kad no acīm pazūd siltums, no pirkstiem maigums? Varbūt mīlestība iegūst citu veidolu, dziļāku, piezemētāku, klusāku, īstāku. Bet varbūt sīkāku, maznozīmīgāku  plikāku. Ja nu mīlestība izbalē kā saulē atstāts guašas zīmējums? Kad sirds paliek kurla pret otra lūgumiem,vai arī tā ir attiecību nākamā fāze?

Netēlošu Irākas kareivja drosmi un neteikšu, ka viss ir labi. Stāsts vecs kā pasaule, vienmēr ir iesaistīti divi.

nepareizā profesija vai nepareizā ģimene

Es domāju par mūsdienām – par veģetatīvo distoniju un izdegšanas sindromu, par cilvēku ambīcijām un ilūzijām. Par rindām lielveikalos un it kā beigušos krīzi. Par to, kā liekais svars tiek pielīdzināts mērim. Par to, kā dzīves ritms dedzina cilvēkiem pēcpuses. Ja tu neiekļaujies tajā – skola, diploms, darbs, laulības, bērni, māja, mašīna. Un tad mēs sākam no gala – veģetatīvā distonija, izdegšanas sindroms, ambīcijas, ilūzijas.

Šodiena kā jau visas ik-dienas, caurais miegs, pārāk stiprā kafija un neērtais autobuss. Ceļš, lekcijas, cilvēki. It kā viss pazīstams un zināms, taču tevi nepamet sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Tu sāc lūkoties apkārt, pēc nenomaksātiem rēķiniem, nesalabtiem strīdiem, neapciemotiem draugiem. Bet vienalga nepamet tā sajūta. Tu sāc kā jau visi, vaino pasaules moderno kaiti nogurumu un stresu, pat nodod analīzes un pārbaudi holesterīna līmeni. Bet, kad arī analīžu rezultāti ir kārtībā, tu sāc saprast. Kāpēc miegs ir caurs un sapņi tik slikti. Tu saproti, kas tev kaiš, visu laiku jau esi sapratis. Tikai skaļi negribas teikt. Kaut kas dziļi tevī iekšā, ne asins analīzēs un kardiogrammā redzams. Kaut kur daudz dziļāk.

Izdegšanas sindroms būvējot citu ambīcijas.