February 2012
13 posts
Nav jau gluži tā, ka neesmu saņēmusi jaukus apsveikumus Valentīndienās, bet zvans 00:14 bija jaukākais, kas līdz šim saņemts (:
Titānika vakars
Viena diena gadā, kad ar puķēm un apmaksātu restorāna rēķinu vai plīša sirdi un sarkanu apakšveļu mēģina atpirkties no visās pārējās dienās sastrādātajiem mēsliem. It kā viens romantisks žests spētu atpirkt visas sāpes. Padarīt nebijušus visus saplēstos šķīvjus, skaļos vārdus un aizcirstās durvis. Izdzēst rūgto garšu mutē, kad stundām esi gaidījis zvanu un kārtējo reizi palicis bešā, saņēmis...
05:25 no rīta
”43 gadi,neprecējusies,bērnu nav,pašlaik viena.” Šis teikums burtiski lec man virsū un spiež pie sienas. Es tikai tagad saprotu,ka nekad negribēšu būt viena četrdesmit gados, jo esmu vīlusies draudzībā un uzsaukums, ka draugi paliek blakus mūžam, man nelīdzēs. Tagad, jaunībā, kad visa pasaule pie kājām un kaut ko paveikt ir vairāk ka uzsaukums “challenge accepted”, jaunības...
mums ar Lindiņu kaut kā tomēr nesanāk mācīties to vēsturi
dreams shreams
Tie dīvaini cilvēki, kas nāk pie manis ciemos sapņos. Nu tie, kuri sen jau vairs nav kontaktzonā un dzīvo citā kontinentā. Vai arī tie, par kuriem man būtu jābūt atbildīgai, bet savu atbidību jau vairs sen kā nenesu. Katru rītu pieķeru sevi pasmaidot. Lai kā arī liktenis būs lēmis, brīdī, kad būšu kādas 50 dienas vecāka kā šobrīd, es varēšu redzēt realitātē visu savu zemapziņu izdomātos...
P.s.
Mēs pirmo reizi satikāmies, kad gaitenī uztriecos Tev virsū, ar tējas tasi rokās, gandrīz izlaistot savu melno tēju pa linoleju. Tu biji kluss un vērīgs, es biju skaļa un izklaidīga. Pretpoli pievelkas-fizikas skolotāja balss toreiz skanēja man galvā.
Tu pirmo reizi manā dzīvē iesoļoji trīsdesmit pirmajā augustā un es skaidri zināju, ka Tev nepatīk jaunais filmas kadrējums. Taču smejies vai...
When Ever One of My Classmates Speak →
I just wanna be like:
But since I’m a good person, I just look at them like:
what time is it in Chicago #2
Un tad pienāk tie brīži, kad “nekad nesaki nekad” uzkāpj uz skatuves starmešu gaismā. Es nekad neesmu fanojusi par hokeju. Bet redz kā, tagad pat ieskatoties manā rozajā telefonā var redzēt neko citu, kā šo
lai gan - Jums taisnība, es jau nefanoju par hokeju, bet to astotā numura spēlētāju :))
back to road
Mans prieks un acuraugs. Atceros to bērnības vecumu tā, it kā tas notiktu 3 diena, ne 10 gadus atpakaļ. Tu uzskrēji man virsū un teici, vai man labpatiktos iet uz lielajām šūpolēm. Es jau neiebildu, bet neteicu arī jā. Es neteicu nekā, jo tu man likies tik ļoti neizprotams. Un tad es izdzirdēju to mazo briemonēnu smieklus mums aiz muguras. Visu to, kuri izauga ar sociālo normu uzspiestajiem...
tālsarunas
Visi mani kontakttālruņi pa burtiem sanumurēti.
Ir tā grupa, kuriem es zvanu regulāri, tie, protams, ir numur viens manas sirds ieņēmēji.
Tad vēl ir tie, kurus es gribētu pievienot pie grupas numur viens, bet man atliek viņus pievienot pie sadaļas “Just in case”.
Vēl ir lērums “pagaidu” vietējās blakusielas paziņas, kas patiesībā gan ir tikai kā ceļabiļete uz kaut ko...
January 2012
28 posts
Sieviešu žurnālos reizi pa reizei ir pa krūti sitošas intervijas, bet dažreiz pilnīgs ūdens, kaut intervējamā persona ir vaāuv un auč.
Tāpatās reizi pa reizei pavīd kādi vienkārši jauki pastāstiņi. Taču pamatā man jāpiekrīt maniem elkiem – jāliek malā šīs nekam nederīgās krāsainās lapeles, kuras degradē manu jau tā vājprātīgo domāšanu. Tikai nezinu, vai man pietiks spēka atsacīties no ikmēneša...
8
go ahead, make my day, oh no, wait, you just did it! (:
stencils manām (at)tiecībām
ko sauc par amnēziju uz pasūtījuma? kad uz ielas vairs nesveicinās un stratēģiski svarīgos sociālos pasākumos cēli paiet garām, kaut vai vēl pavisam nesen dalīja vārdus, ko daži savas dzīves laikā tā arī nepasaka.
Bet ne par to mans stāsts. Drīzāk par to, kā siržu lauzējas atskaišu grāmata apput, jo es sirdis neplēšu, es vispār neskatos ne uz vienu ,izņemot to vienu, galveno, esot uzticama,...
“Everything you want in life has a price connected to it. There’s a price to pay...”
katra skaņa manā galvā šodien ir kā tūkstoš plīstošu stikla glāžu
mani piespieda, ne es izvēlējos
Viņš apgalvoja, ka esmu “kārtējā blondīne ar piemīlīgo sejiņu, kura ar izskatu tiks tālāk, nekā ar galvu.” tik pārliecinoši iedomīgā tonī izskanēja šis fakts, ka man kļuva slikti no cilvēku pašpārliecinātības.
Brīdī, kad visos eksāmenos mans vārds parādījas reitingu augšgalā, taču viņējais pa apagšgalu vārtījās, viņš aplauzās. Ne tikai viņu man sanāca pārspēt, bet vēl desmitiem...
izskatīšu visus piedāvājumus.
Viss brūk un jūk. Tik daudz darāmo un visus gribu izdarīt nevainojami. Es pamazām sāku salūzt. Pēdējo gadu ir sanācis vākt pašai sevi, pašai sist sev pa pleciņu, turēt rociņu un uzmundrinoši sacīt – būs labi. Un ne tik vien sev, bet arī tos, kam pēc dzīves statūtiem būtu jāslauka asaras man. Man ir bail, es atzīstos. Lai kā senās bērnu dienās kāds skarbi nolamā, taču izvelk no bedres, izvelk no...
oh, wait, just did it
par to pašu
Es Tevi ļoti, ļoti mīlēju. Kā draugu, ne kā sirdsmīļoto, diemžēl un par laimi arī. Lai gan ai, kā tev tas nepatika.Tu varbūt nejuti, varbūt netici, var gadīties arī tā. Es uzrakstītu Tev arābu valodā mīlestības vēstuli, ja zinātu, ka būsi tik ieinteresēts, ka ņemsi rokā vārdnīcu un tulkosi. Es tomēr ceru, ka Tev ir un būs daudz līdzgājēju, kuri mīlēs Tevi tikpat stipri kā es, pat ja Tev to manu...
stāsts par mani un Tevi
Kādu dienu mēs abi satiksimies ielas vidū, tu būsi precējies, man būs divi bērni. Mēs atcerēsimies visu - nogāztos podus, izdzertās pintis, salauztās sirdis, vecos labos laikus ar tavu atzīšanos mīlestībā. Mēs būsim aizmirsuši visas nebūšanas, lamāšanās, durvju ciršanas, mēs būsim aprakuši kara cirvi, patronas, da visu kara inventāru būsim metuši pie malas. Mēs mīsim skatienus un smaidīsim,...
īīī, what time is it in Chicago
“Vienkārši forši Tevi redzēt!”
“sipping on your looks but you drink me in”
šoreiz par to slikto
Vai tad labais nav labs tikai tāpēc, ka sliktais to izceļ? Ko labais iesāktu, ja sliktā nebūtu? Un, ja jau tā, ka viens otru tie bez šķēršļiem var izslēgt, tad jau patiesība neeksistē neviens no tiem. Atšķirības rada tikai cilvēka saprāts. Ja uz zemes nebūtu cilvēka, vai tad eksistētu skaistais un neglītais, labais un sliktais? Kurš tad noteiktu likumus, kurus mūsos ieaudzina? Tāpat ziedētu...
mainām mūzas
man agrāk šķita,ka iedomība ir vairogs,kas paslēpj trauslumu,taču patiesībā tā ir neglīta īpašība,kas cilvēku padara netīkamāku par noskrandušu bomzi,kas tomēr ir spējīgs labsirdīgi uzsmaidīt pretimnācējam savā postā.
what goes around, comes around
Loze ar sīku laimestu, gaistoša vērtība, prieks ar īsu derīguma termiņu. Ne pirmā, ne pēdējā, kaut kas pa vidam. Viena no simts. Spīdīga mantiņa, kuru paturēt pirkstos un tūliņ likt atpakaļ plauktā. Mani vārdi kā radio skaņas fonā, lūgumi kā upuri īstermiņa atmiņas zudumam. Viņu solījumi kā papīra dzērves piekrastes vējos. Viņi nedomā par to, kas notiktu, ja es aizietu, neatstādama ne pēdas....
“Sweetie, you make me wish I had more middle fingers.”
viss ir vienkārši
Es esmu sargājama un vācama, un man nemitīgi ir vajadzīgi blakus tie, kas zina manus trūkumus un vājās vietas.Tie, kas apturēs, kad iešu pa nepareizām paralēlēm, tie, kas pieturēs aiz rokas un sados pa biksēm, kad darīšu ko kreisu.Tie, kas stāvēs blakus kā mūris, zvanīs, lai dzirdētu manu balsi un uztrauksies par mani, kad nepacelšu klausuli.Tie, kas rūpēsies par to, lai laikus stājos pretī...
brīvlaiks
Tie vakariņi pie manis kopā ar Anny, ar karstajām tējām, Milkas čokletiem, superīgām filmām, jaukum’jaukām sarunām un mīlīgajām sms no kāda man tiešām pietrūks, sākoties skolas laikam :(
pirmā vieta
Un tā jau ir, es esmu uzticīgs tavs fans un mani tik tiešām kaut kas velk pie Tevis. Mērķtiecīgi. Taču tas nav ne štatu statuss, ne gribēšana mistiski kaut kam atriebties, es esmu pāraugusi to vecumu, kad naids un krutuma pakāpe tiek turēta uz dieva pjedestāla. Tagad ir citādāk. Īstāk. Patiesāk. Vai nu es vienkārši pamatīgi aušojos vai nu es atkal pamatīgi iekritīšu. Keep your fingers crossed!
Esmu gatava iebraukt parādos visām elles un debess bankām, lai vēl brītiņu apsildītos pie tā, kas gāž gar zemi un rada pavasari galvā.
"es Tevi aicinu tikai tad, ja Tu piekrīti"
Vakarnakti pavadīju starp uzpucētiem, pārsmaržinātiem un pārsaldinātiem cilvēkiem uz deju grīdas. Apkārt bija tik daudz izsalkušu acu pāru, trīcošu roku un kavalieru. Bet mani neinteresēja neviens no viņiem, ne visskaistākais, ne vissaldākais, ne visnaudīgākais kokteiļu uzsaucējs, kurš solīja visu bāru manis dēļ nopirkt. Pat bārmeņi, kas plīkšķināja savas lielās acis un izskatījās kā tikko no...
December 2011
32 posts
“tu lauz visus steriotipus par blondīnēm” :)
13 18 8 1 9 28
Jāpārcilā viss notikušais un nenotikušais 2011. Pārlasīju gan šo adresi, gan blogspotu. Sapratu, ka ir vismaz 4 cilvēki uz pasaules, kuri būtu gatavi samaksāt lielu bagātību, lai redzētu manus slēptos ierakstus. Vienam jau, starp citu, vēl 1 ieraksts ir par velti, bet labi, ka šīs derības jau ir aizmirstībā.
tā garšo īstās patiesības
Vecu cilvēku dzīvesstāsti apliecina, ka par visu dzīvē ir jāmaksā. Varbūt ne ar naudu, bet jāmaksā. Visi pārinodarītie sūdi atgriežas atpakaļ pie lielā cūkātāja. Pienāk brīdis, kad smiekli, kurus esi nopircis par otra raudām, liek pieslaucīt pilnas šņupdrānas pašam. Vai ne tādēļ Tu biji tas, kurš tik nesen gremdēja savas nožēlas brendija okeānos? Sanāca tomēr maksāt, lai gan, ai, kā negribējās....
paklusēšu šoreiz
Pasaulē ir pārāk daudz rakstītā un runātā vārda un pārāk maz jēgas. Tik daudz vārdu, tik maz pateiktā.
viena nakts uz deju grīdas
Tu dejo fantastiski. Neviena lieka vārda, apceres un palagu tonnas. Vienkārši fantastiski.
Un Tu. Tu esi mana aizraušanās jau “kur tie laiki”, tas gan noslēpums bija, bet kāda nu gan vairs tam starpbība?
Savukārt Tu dejo tā, ka man ir jāsmejas visu dejas laiku, aizmirstos to, kur mēs atrodamies.
Aij, paldies Jums, izveidojot manu vakaru tik labu, ka varētu pildīt pudelītēs un...
piekrists, sasists
“Tava sliktākā īpašība ir tā, ka Tu nezini mēru. Ja tu mācies, tad tā, ka Tavas asinsanalīzes uzrāda robežu “bīstami”, ja Tu dzer, tad tā, ka bārā aptrūkstās šotu glāzes, ja Tu iemīlies, tad tā, ka uz pasaules vairs citu cilvēku neredzi, ja atriebies, tad tā, ka vienīgais ceļš Tev uz elli.”
Nu ko darīt, ka es tāda.
Ieskrieties uz nepareizo pusi
Es pati sev nepiederu. Sevi pa gabaliņam esmu ielikusi citiem kabatās un nu tie citi staigā pa pasauli ar daļu manis, un paši to nezina. Kamēr es nedabūšu sevi atpakaļ, tikmēr es vazāšos apkārt suņa acīm kā apmaldījies sīkais. Pilsētas ielas, parki, soliņi un bedres tagad garšo pēc atmiņām. Garšo tik labi, ka gribas vēl, bet dabūt nevar. Atkal atpakaļ ir tie laiki, kad ne šaipus, ne taipus...
